Lūkas evaņģēlijs — Ievads

Lūk, visradikālākā doma Lūkas grāmatā: tie, kas pieder, nekad nav tie, kurus gaidītu.

Gani — zemākā profesija pirmā gadsimta Jūdejā, cilvēki, kuri skaitījās rituāli nešķīsti un kurus neviens nepieņemtu kā lieciniekus — pirmie uzzina par piedzimšanu. Samarietis, no tautas, ko jūdi nīda visvairāk, kļūst par cilvēcības definīciju. Muitnieks, kolaboracionists ar okupantu varu, ko paša kopiena ienīst, tiek pieņemts pirms reliģiskā elite paspēj atvērt muti. Sievietes, kuras neviena tiesa nepieļāva kā lieciniekus, pirmās liecina par augšāmcelšanos.

Tā nav nejaušība. Tā ir Lūkas argumenta būtība, kas jau pirmajā nodaļā skan Marijas dziesmā: "Viņš nogāza varenos no troņiem un pacēla zemos." Šis viens teikums ir atslēga visai grāmatai.

Kas ir šī grāmata?

Lielākā daļa, kas evaņģēliju paņem rokās, gaida vai nu žurnālistisku ziņojumu, vai reliģisku propagandu, maskētu par vēsturi. Neviens no abiem.

Tas, ko Lūka rakstīja, pieder antīkai literārai formai ar nosaukumu bios — dzīves apraksts. Tādas rakstīja Plutarhs, Svetonijs, Tacits. Noteikumi sava laika lasītājiem bija skaidri: izvēlies ainas, kas sablīvē cilvēka būtību. Sakārto materiālu nevis pēc kalendāra, bet pēc argumenta. Komponē runas — ne kā viltojumu, bet kā atzītu literāru praksi: ko šis cilvēks šajā situācijā būtu teicis? Tā strādāja katrs antīks vēsturnieks, un viņu lasītāji to zināja.

Lūka to saka jau pirmajos četros teikumos. Viņš ir pētījis, aptaujājis aculieciniekus, izvērtējis avotus un tagad raksta "sakārtotu ziņojumu" kādam Teofilam. Sakārtots nenozīmē hronoloģisks. Nozīmē — stāstīts ar nodomu. Atlase pati ir arguments.

Autors sevi nenosauc. "Lūka" ir vārds, ko piešķīra otrā gadsimta tradīcija — iespējams, ārsts, kas īsi parādās Pāvila vēstulēs. Ko teksts pats atklāj: izglītots autors, droša grieķu valoda, dziļas zināšanas par jūdu rakstiem grieķiskajā versijā, visticamāk pats nav jūds. Rakstīts starp 80. un 95. gadu pēc mūsu ēras lasītājiem, kas nekad nebija bijuši Jūdejā. Apustuļu darbi ir tā paša projekta otrā daļa.

Kā antīkie teksti strādā

Trīs lietas, ko sākotnējā publika zināja un ko mūsdienu lasītājam vajag līdzi ņemt.

Runas antīkos tekstos nav stenogrammas. Neviens autors neapgalvoja, ka atveido sacīto burtiski. Viņš rādīja, ko šis cilvēks šajā situācijā visticamāk būtu teicis — sablīvēti, saasināti, uz punktu novestu. Tā strādāja Tukidīds. Tā strādāja Lūka. Tā nav maldināšana — tā ir cits līgums starp autoru un lasītāju.

Skaitļi bieži nes simbolisku svaru. Divpadsmit apustuļi, septiņdesmit sūtņi, četrdesmit dienas tuksnesī — tās nav sakritības, bet nozīmes nesēji, ko jūdiski izglītota publika atpazītu uzreiz.

Atlase ir interpretācija. Lūka nestāsta visu, kas notika. Viņš izvēlas, sablīvē, izlaiž — tieši atlasē slēpjas viņa arguments. Ja kaut kas parādās Lūkam, bet ne citur, jautā: kāpēc? Parasti tas kaut ko dara.

Kā stāsts virzās

Stāsts seko ģeogrāfijai. Sākas Jeruzalemes templī — reliģiskajā un politiskajā centrā —, virzās uz lauku Galilejas ziemeļiem un tad lēnā, garā lokā griežas atpakaļ uz Jeruzalemi. Šis loks, kas stiepjas no 9. līdz 19. nodaļai, ir grāmatas sirds: Jēzus iet pretī pilsētai, zinādams, kas viņu gaida. Pa ceļam māca, stāsta līdzības, dziedina, strīdas. Lūkam nav steigas. Ceļojums nav iegājiens īstajā darbībā — ceļojums ir darbība.

Grāmata sākas ar diviem dzimšanas stāstiem, kas iet līdzās: pravietis un tas, kas mainīs visu. Beidzas nevis ar triumfu, bet ar mielastu, tukšu kapu un norādījumu gaidīt. Beigas, kas atveras.

Ko teksts atklāj

Lūkā ir vairāk sieviešu ar aktīvām lomām nekā jebkurā citā evaņģēlijā. Marija nav tikai ziņas saņēmēja — viņa atbild ar dziesmu, kas ir politiski viscietāk formulētā runa visā Jaunajā Derībā. Elizabete ir pravietiece. Anna ir pravietiece. Sieviešu grupa finansē visu kustību, un viņu vārdi ir pierakstīti. Sievietes ir pirmās augšāmcelšanās liecinieces. Lasot — skaita tās. Ievēro, ko viņas saka un dara, ne tikai to, ka viņas parādās.

Vēro, ko dara nauda. Lūka ir ekonomiski vistiešākais no četriem evaņģēlijiem. Svētlaimēs te nav teikts "svētīgi garā nabagi" — te ir teikts svētīgi ir nabagi, un ar to pietiek. Grāmatā skan vaida saucieni pret bagātajiem, ko lielākā daļa Bībeles īpašnieku nekad nav lasījuši. Lasot, jautā: ko šis teksts domā, ka bagātība dara cilvēkam?

Ievēro, kurš kļūst par varoni stāstos, kur vajag varoni. Gandrīz nekad tas nav tas, ko gaidītu. Cilvēks, kurš definē, ko nozīmē mīlēt tuvāko, ir samarietis — etniskā grupa, ko grāmatas jūdu publika nīda visvairāk. Spitālīgais, kurš atgriežas pateikties, arī ir samarietis. Karavīrs, kura ticība pārsteidz Jēzu, ir romiešu okupants. Ikreiz, kad Lūkam vajag parādīt, kā izskatās pareiza rīcība, viņš sniedzas ārpus savas lokas.

Un tur šo jautājumu visas grāmatas garumā: uz kuru skatās Jēzus? Viņa skatiens krīt uz cilvēkiem, kurus pirmā gadsimta sabiedrība bija padarījusi neredzamus. Seko tam.

Kāpēc lasīt tagad

Latvijā Bībele ir pazīstama, bet svešā veidā. Ziemassvētku stāsts kultūras kontekstā, Labā samarieša fragments no reliģijas stundas skolā, sižeta līnija no kultūras osmozes — ar to pietiek, lai ticētu, ka jau zini, kas tur rakstīts, un ka tas tevi neskar. Doma katedrāle ir koncertzāle. Līgo ir svarīgāka par Lieldienām. Ticība ir kaut kas, ko varbūt vēl glabā vecmāmiņa.

Bet katrs, kurš Lūku patiešām izlasīs, šo pārliecību ātri pazaudēs. Grāmata ir politiskāka, nekā gaidi. Radikālāka. Dīvaināka. Apvērsumi, ko viņš apraksta, nav labestīgie stāstiņi no bērnības — tie ir sistemātiski jautājumi par to, kam pieder vara, kurš ietilpst un ko bagātība cilvēkam dara. Tie Rīgā vai Liepājā ir tikpat neatbildēti kā Galilejā.

Lūka rakstīja cilvēkiem, kuriem nebija neviena iemesla ticēt. Viņa publika bija izglītoti grieķi un romieši, kas uzdeva vienkāršu jautājumu: kas bija šis cilvēks, un kāpēc viņš piecdesmit gadus vēlāk vēl kaut ko nozīmē? Kas Lūku lasa bez baznīcas pieredzes, bez kristību apliecības kādā atvilktnē — ir tieši tā publika, kam viņš rakstīja.

Atver to.